Astoņsimt eiro par brīvību izvēlēties jeb ko operators drīkst un ko nedrīkst prasīt par numura aizvešanu

Mēs esam pieraduši, ka mobilo sakaru operatori par mums cīnās. Zvana, piedāvā zemāku cenu, lielāku datu apjomu, labākus nosacījumus. Tā tirgum arī jādarbojas, un tieši tāpēc Eiropas Savienība (turpmāk “ES”) jau gadiem veido elektronisko sakaru regulējumu ar vienu skaidru mērķi — klientam jābūt iespējai bez šķēršļiem pāriet pie tā operatora, kurš piedāvā labāk. Numura saglabāšana, pārejot pie cita operatora, ir šīs sistēmas pamatā: bez tās konkurence paliktu uz papīra.

Nesen saskāros ar situāciju, kas parāda, kas notiek brīdī, kad cena kā arguments vairs nedarbojas. Mans birojs pirms vairākiem gadiem pārgāja pie operatora, kurš piedāvāja labākus nosacījumus nekā iepriekšējais. Šā gada septembrī cits operators piedāvāja vēl izdevīgākus nosacījumus, un birojs nolēma pāriet. Līdzšinējais operators, sapratis, ka zemāka cena pāreju neaizkavēs, izvēlējās citu ceļu: telefona sarunā tā darbinieks paziņoja, ka maiņas gadījumā būšot jāmaksā ap 395 eiro par katru no diviem numuriem — kopā nepilni 800 eiro. Dažas dienas vēlāk e-pastā tā pati summa tika nosaukta jau tikai par vienu numuru. Ne sarunā, ne vēstulē netika norādīts, uz kāda līguma punkta prasība balstās un kā summa aprēķināta.

Minētais motivēja papētīt jautājumu dziļāk, un atbilde izrādījās skaidrāka, nekā operators, iespējams, gribētu.

ES tiesības šajā jautājumā ir viennozīmīgas. Eiropas Elektronisko sakaru kodekss nosaka, ka līguma izbeigšanas nosacījumi nedrīkst darboties kā šķērslis pakalpojumu sniedzēja maiņai. ES Tiesa šo principu piemēro konsekventi un lasa pēc būtības, nevis pēc līguma nosaukumiem: maksas, kas attur klientu no operatora maiņas, ir pretrunā regulējuma mērķim, un līgumsods, kas nav saistīts ar pakalpojumu sniedzēja faktiskajiem zaudējumiem, nav kompensācija, bet gan atturēšanas līdzeklis. Citiem vārdiem sakot, operators par klienta aiziešanu var prasīt vien to summu, ko tas spēj pierādīt kā savus zaudējumus, — un pierādīšana ir operatora, nevis klienta pienākums.

Latvijas Elektronisko sakaru likums šo loģiku pārņem. Par numura saglabāšanas pakalpojumu galalietotājam maksu nepiemēro. Līgumu bez termiņa var izbeigt jebkurā laikā bez līgumsoda, par to mēnesi iepriekš paziņojot. Līgumsods ir iespējams tikai tad, ja klients pats ir parakstījis līgumu uz noteiktu termiņu un aiziet pirms tā beigām, — un arī tad tikai proporcionāli atlikušajam laikam. Pāri visam stāv Civillikuma prasība, ka līgumsodam jābūt samērīgam un atbilstošam godīgai darījumu praksei un ka pārmērīgu līgumsodu tiesa samazina.

Kā tad rodas astoņsimt eiro? Te ir vērts ielūkoties, kā operatoru līgumi ir uzbūvēti. Līgums tiek konstruēts tā, lai pēc tā teksta izbeigšana izskatītos pēc pilnas atlīdzības atmaksas — it kā klientam jau no pirmās dienas būtu piešķirta liela atlaide no kādas “īstās” cenas, kura tagad jāatdod. Realitātē šī lielā cena ir abstrakts lielums, ko neviens klients nekad nemaksā. Tā ir vajadzīga vienam mērķim — lai formāli būtu, no kā rēķināt summu par priekšlaicīgu izbeigšanu. Operators klientā nav ieguldījis naudu, ko tas nespētu atgūt; tas ir izrakstījis cenrādi ar divām kolonnām un starpību nosaucis par atlaidi. Ar zaudējumiem ES Tiesas izpratnē tam nav nekā kopīga. Manā gadījumā līgumi turklāt bija noslēgti bez termiņa, un atlaides periods bija beidzies jau pirms diviem gadiem.

Birojs nosūtīja operatoram vēstuli. Tajā nebija ne draudu, ne atsauces uz tiesu — tikai lūgums desmit darbdienu laikā rakstveidā norādīt, uz kādu līguma punktu un tiesību normu katra pretenzija balstās, kā tā aprēķināta un kādus operatora zaudējumus tā kompensē. Līdz atbildes saņemšanai birojs turpināja maksāt par faktiski saņemtajiem pakalpojumiem. Pamatojums nesekoja — no pretenzijām operators atteicās.

Ko no tā secināt? Pirmkārt, prasība pēc pamatojuma ir pietiekami spēcīgs instruments pati par sevi. Summa, kas nosaukta pa telefonu, bez līguma punkta un aprēķina, biežāk nekā šķiet izrādās tikai mēģinājums. Otrkārt, un tas daudziem būs pārsteigums: Elektronisko sakaru likums patērētāja tiesības attiecina arī uz mikrosabiedrībām, mazām sabiedrībām, biedrībām un nodibinājumiem, ja vien tās nav skaidri no šīm tiesībām atteikušās. Advokātu birojs, grāmatvedības firma vai ģimenes uzņēmums ar diviem numuriem šajā ziņā ir tāds pats patērētājs kā fiziska persona. Treškārt, regulējums ir klientam labvēlīgs, taču tas darbojas tikai tam, kurš to zina. Lielākā daļa klientu nepilnus 800 eiro samaksā, jo tā nav summa, kuras dēļ meklē juristu. Uz to šāda prakse arī balstās.

Vērtējumu par šādu operatoru rīcību atstāju lasītāju ziņā. Taču, ja jums kādreiz nosauc “soda naudu” par vēlmi aiziet, atcerieties: brīvība izvēlēties operatoru ES tiesībās nav maksas pakalpojums. Tā ir tiesība, un operatora pienākums ir pierādīt, ka tam no jūsu aiziešanas patiešām radušies zaudējumi. Kamēr tas nav izdarīts, nav par ko maksāt.

Rīgā,
2026. gada 26. oktobrī

Zvērināts advokāts Jānis Zaļais,
Jāņa Zaļā zvērinātu advokātu birojs